|
Nekā briesmīga... Šādi tika saukta iela Rīgas pilsētā: "Krasno" ir sarkana, "Armeiskaja" - nu, tas visiem ir skaidrs arī bez tulkojuma (kā tur sarkans kazaks Makars Naguļnovs bija teicis: vārda beigās kapitālistiem šņākšana notiek - niknojas!). Lūk, šāds nosaukums. Paralēla tai iela ir Fridriha Engelsa iela, vēl tālāk - Kārļa Marksa iela, un visas trīs šķērso Ļeņina iela (tas, kurš sakas pie Brīvības monumenta Vecpilsētas robežā, un beidzas - mežos nomalē). Viss pareizi, viss padomju garā: no brīvības solījumiem līdz GULAL... Un Rīgas pilsēta te nav izņēmums: katrā pilsētā, kurā vismaz vienu reizi iegājusi "Krasnaja Armija", ir ielas ar tādiem pašiem nosaukumiem!
Starp citu, par ielas nosaukumiem...
1. Netālu no tas vietas, kur es uzsāku rakstīt šī grāmatu (Maskavā), "stiepjas" iela, nosaukta par godu "komandarmam Dibenko".
Tādu nosaukumu iela piešķīra pagājušā gadsimta 60-to gadu beigās, kad būvēja guļamrajonu sagraujamo piemaskavas vasarnīcu vietā. Komandarma Dibenko varoņdarbi plaši zināmi, un viens "varoņdarbs" padomju valstī tika svinēts katru gadu 23.februārī: tieši šajā dienā 1918. gadā "revolucionāro matrožu" vienība Pleskavas un Narvas rajonā biedra Dibenko komandēšanā veica "varonīgu".... mukšanu projām no ģermāņu armijas nelielas vienības, kura pārvietojusies ar divriteņiem. Par aiziešanu no Narvas un patvarīgu aizbraukšanu no frontes "varonis" Dibenko tika izslēgts no partijas, bet pēc 4 gadiem - atjaunots. Tāpēc ka - uzticīgs partijas lietai biedrs, pārbaudīts jau 1917. gadā, Baltijas flotes virsnieku masveida slepkavību gaitā.
"Dibenko vadībā, toreiz notika drausmīga vardarbība pret flotes virsniekiem, un viņu ģimenēm. Virsniekus nogalināja, tikai par to, ka viņi ir virsnieki. Un āliņģos slīcināja. Iedzērušie vulgārie brālīši Dibenko un Raskoļņikovs jāja uz rikšotājiem, apmētājot oficieru līķus ar dubļiem un mēsliem" (Viktors Suvorovs "Attīrīšana").
Pēc pusgadsimta pēc "armijas komandiera Dibenko varonīgajām darbībām", kad "uzvārējošā sociālisma" valstī visi gatavojas svinēt "Lielās oktobra sociālistiskās boļševiku revolūcijas", kura tika izdarīta uz ģermāņu naudas, pusgadsimtu, kļuva vajadzīgi "revolūcijas varoņi". Pameklēja arhīvos. Atrada. Nosauca ielu par godu "revolūcijas varonim" Pavlam Dibenko - patoloģiskajam sadistam, izvarotājam un slepkavai.
2. Ceļā uz redakciju es braucu garām metro stacijai ar "Voikova" nosaukumu.
Stacija ir uzbūvēta tajos pašos laikos - 1964. "atkušņa" gadā un nosaukta šādi pēc rajona, kurā atrodas, savukārt, rajons - pēc ķīmijas un čuguna liešanas rūpnīcas, nosaukts Pjotra Voikova vārdā (rūpnīcas miermīlīga produkcija ir tvaika apkures radiatori).
Tas ir viens un tas pats Pjotr Lazarevič Voikov (Pjotrs Lazera d. Voikovs), kurš vadīja "biedru grupu", kas nošāva valsts pēdējo Imperatoru Nikolaju II ar ģimeni Ipatjeva nama pagrabtelpā Jekaterinburgā. "Dedzīgie revolucionāri" mēģināja apgānīt nošauto cara meitu līķus, bet alkatība pārvarēja miesas kārību - pēkšņi no meiteņu saplēstas veļas izbērās tur paslēptie briljanti. Rūpīgi savācot dārglietas, Pjotrs Voikovs "ar biedriem" sadalīja līķus pa daļām, aplēja ar skābi un apraka purvā.
Vēlāk, 1921. gadā sadists, nekrofils, līķu apgānītājs, "uzticīgs ļeņinietis" Pjotrs Voikovs vadīja padomju delegāciju, kurai bija jāsaskaņo ar Poliju Rīgas miera līguma izpildi. Tas ir pēc "Krasnaja Armija" sagraušanas pie Varšavas (pilnīgi loģisks jautājums - kā "Krasnaja Armija" tur nokļuva?) boļševiki par "mūžīgo mieru" saka runāt! Cenšoties nodibināt diplomātiskās attiecības par jebkādu cenu, viņš ir nodevis Polijas pusei: krievu arhīvus, bibliotēkas, mākslas priekšmetus un materiālās vērtības, respektīvi, zaga īpaši lielos apmēros proletāriešu valstij, izmantojot savu dienesta stāvokli.
No 1924. gada oktobra zaglis un slepkava Pjotrs Voikovs - PSRS pilnvarotais pārstāvis Polijā, atrodoties augstajā diplomātiskajā amatā, sadomāja Polijas valsts galvas Jozefa Pilsudska slepkavību (bet diez kādēļ nesaņēma šai "akcijai" atļauju no Maskavas"). Šādas "diplomātiskās darbības" rezultātā viņu nošāva stacijā Varšavā 1927. gada 7. jūnijā krievu emigrants B. Koverda. "Uzticīgs ļeņinietis" Pjotrs Voikovs ir svinīgi apglabāts pie Kremļa mūra Maskavā. Tur, pie Kremļa mūra, pie mauzoleja, vairāki līdzīgie "darbinieki" ir apglabāti, un līdz šim laikam smird uz visu pilsētu...
Zaglis, izvarotājs, sadists un slepkava-nekrofils Pjotr Lazarevič Voikov pēc PSRS sabrukuma komfortabli "iebrauca" trešajā tūkstošgadē, pašlaik Krievijas lielpilsētā Maskavā "voikova" vārdus lepni nēsā:
- Maskavas rajons (ar iedzīvotāju skaitu 67000 cilvēku);
- rajona valde;
- metro stacija Gorjkova-Zamoskvorecka līnija;
- piecas šķērsielas (sānielas);
- organizāciju, kas izvietotas šajā rajonā, nesaskaitāms daudzums.
Darbojas pat DEZ "Voikovskij": nevaru teikt, vai tur sadala līķus pa daļām - nebiju iegājis...
Savukārt, maniakam Andrejam Čikatilo Maskavā pagaidām nav ne ielas, ne metro stacijas. Laikam pārāk maz cilvēku nogalinājis, atšķirībā no Pjotra Voikova!
Tad, lūk, "Krasnaja Armija" iegāja Rīgas pilsētā divreiz: 1940. gada jūnijā (bez kaujām) un 1944. gada pavasarī (ar kaujām). 44. (ar kaujām) Latvijas teritoriju izgāja arī mans varonīgs vectēvs - gvardes pulkvedis. Izgāja un devies karot tālāk - uz Kēnigsbergas pilsētas sturmēšanu. Kāpēc vajadzēja sturmēt to, ko varēja bez īpašiem upuriem apiet, bloķēt un piespiest padoties - zina tikai padomju kara zinātne. "Lielā tēvijas" vēsturē ir divas nemākulīgas no kara viedokļa operācijas, kas pazudināja vairākus simtus tūkstošus zaldātu tieši kara beigu priekšvakarā: Berlīnes sturmēšana un Kēnigsbergas sturmēšana. Vectēvs palika dzīvs toreiz, viņam vispār veicās karā, ja to var nosaukt par veiksmi, veicās arī pēc kara: ģimenes nostāsti (teikas) saglabāja stāstu par to, ka būdams Ventspils pilsētas komandanta palīga amatā, iekļuva "mežabrāļu" slazdos (aplencēju lokā): automašīnu (acīmredzot, amerikāņu "Willis") izcaurumoja ložmetēja kārtas. Gāja bojā visi, kas tur brauca, vectēvam šinelī ir 14 ložu caurumi un... neviena ķermeņa ieskrambājuma! Kara laime, nu ko te teiksi...
1949. gadā manu vectēvu izsauca (nē, kļūda, gvardes pulkvedi var izsaukt tikai tiešā vadība, pareizais vārds - uzaicināja) uz Rīgas garnizona komunāli ekspluatācijas daļu (KED) (bet, lūk, par to es vienmēr brīnījos - "Krasnaja armija" "atbrīvoja" bijušās "padomju" republikas teritoriju no nacistiem un... "aizmirsa" atbrīvot no savas klātbūtnes - izvietoja tur "garnizonus"!) un iedeva orderi uz dzīvokli Nr. 1 namā Nr. 90 "Krasnoarmejskaja" ielā.
Loģisks jautājums: no kurienes "Krasnaja Armija" Rīgas garnizonam parādījās brīvie dzīvokļi? Masveida dzīvokļu celtniecība tajos gados netika īstenota, saskaņā ar oficiālās padomju vēstures apgalvojumiem "valsts bija drupās un varonīgi atjaunoja tautas saimniecību, kuru sagrāva karš", bet, redz, Rīgas garnizons varēja sev atļauties piešķirt trīsistabu dzīvokli "pulkveža kunga" ģimenei - un pie tam ne tikai viņam vienam.
Atbilde ir vienkārša - tieši pēc "Krasnaja Armija" otrās atnākšanas 1944. gadā notika Rīgas pilsētas iedzīvotāju un Latvijas Republikas pilsoņu masveida "atbrīvošana" no viņu "apgrūtinošiem" privātīpašumiem.
Saskaņā ar Latvijas Vēstures institūta datiem 1949. gada martā Baltijas republikās (vienlaicīgi) tika veikta masveida (gandrīz 100 000 iedzīvotāju) deportācija (vairāk nekā 60% no deportētajiem sastādīja sievietes un bērni). Akcija tika rūpīgi izplānota PSRS VDM (Valsts drošības ministrijā) un tai tika piešķirts koda nosaukums "Priboj" ("Bangas").
Lūk, šādas "bangas" un iznesa neapdzīvotās GULAGa platībās Latvijas valsts pamatiedzīvotājus: 1945. gadā iedzīvotāju skaits sastādīja 83% un līdz 1989. gadam tas samazinājās līdz 52%. Bet kad cilvēkus izliek no dzīvokļiem - uzreiz rodas tukšie dzīvokļi. Starp citu, bet kāpēc "tukšie"?
Godājamo lasītāj, mēs ar jums veiksim drosmīgu eksperimentu. Jebkurā diennakts laikā (var pat plkst. 4-5 no rīta, kā tas arī bija deportāciju laikos...) paziņojiet jūsu miegainajai ģimenei, ka laiks celties, un prasiet no: maziem bērniem, sirmiem (ļoti veciem) radiniekiem un visiem citiem mājiniekiem 30 minūtēs savākt: dokumentus, personīgas mantas, minimālo produktu krājumu, pēc tam piebrauciet pie mājas ar automašīnu (nē, nevis ar vieglo, bet ar kravas automašīnu, kurai brezenta augša - jā, ziemā, un pie tam salā!), iesēdiniet tur savu ģimeni, un stāvot kravas kastē (jo sēdēt apledojošos solos nevar!) brauciet uz jebkuru no Maskavas stacijām. Tur - vilcienā (lai deportējamajam būtu neticama greznība - platskartes vagons!) un kaut kur uz bezgalīgo Sibīriju, bez atgriešanas perspektīvām, uz pastāvīgu dzīves vietu...
Cietsirdīgi? Bērniņus žēl? Vecāki sirmgalvji salst, grib uz mājām, siltumā? Pārtrauciet eksperimentu un atgriežaties - jūsu omulīgā māja gaida jūs! Bet atgriežoties, aizejiet uz tuvāko baznīcu un nolieciet svecīti par mirušajiem, kurus pret savu gribu un vēlmi, pilnīgi negaidot, zem VDM vertuhaju (uzraugu) konvoja izveda pēc Rīgas "atbrīvošanas" no pilsētas un Latvijas valsts un nekad atpakaļ neatgrieza... Mūžīga piemiņa viņu dvēselēm, lai sasalusī Sibīrijas zeme viņiem ir kā dūnu sega. Lūk, tieši tā arī notika - tā pati "atbrīvošana"!
Bet tagad atcerieties, kā notika jūsu ģimenes eksperimentālā "deportācija". Vai daudz privāto mantu paspējat savākt? Bet no mēbelēm ko paņēmāt līdzi? Pareizi: viss, izņemot dokumentus, naudu, dārglietas un nelielu produktu krājumu, palika dzīvoklī. Secinājums - negaidītas masveida iedzīvotāju deportācijas rezultātā "veidojas" pavisam ne "tukšie" un dzīvošanai derīgie dzīvokļi...
Bērna atmiņa - interesantākā lieta: var kā datorspēlē atveidot istabu Krasnoarmejskaja ielā 3D formātā - četras telpas (trīs istabas un virtuve) tika izvietotas apkārt lielai krāsnij - mājā nebija "centrālās" apkures - krāsnis kurināja ar malku (tie, kuri bagātāki) un ar kūdru (visi pārējie).
Kūdru izvadāja pa pilsētu brūnās briketēs, kuras līdzīgas ķieģeļiem, bet ar ieapaļām malām. Dūmi no krāšņu skursteņiem cēlās virs Rīgas, padarot to līdzīgu Viktoriāņu laikmeta Londonai (tikai bez Monē mākslinieka sarkanās miglas...). Svaigo dūmu spirdzinošā smaka piesātināja pilsētas mitro, auksto gaisu.
Kurināmā krājumi: malkas vai kūdras glabājās šķūnīšos mājas pagalmā. Pagalma daļa, kuru neaizņēma malkas šķūnīši tika sadalīta uz divām nevienādām daļām: mazākā un ar asfalta pārklājumu - spēlēm; lielākā un bez pārklājuma - augļu kokiem un ērkšķogu, kā arī jāņogu krūmiem. Pastorāle! Ērkšķogas bija garšīgas: dzeltenas, lielas un saldas. Bērnībā vispār visam ir neparasta garša: zvaigznes ir spilgtākas un lietus slapjāks.
Krāsns dzīvoklī - unikāls inženieru veidojums: visa no baltajiem "kachel"-podiņiem, stūri ir noapaļoti (kad padomju impērijas galvaspilsētā Maskavā būvēja metro staciju "Rižskaja", tad interjera noformēšanai aicināja Latvijas meistarus - krāšņu mūrniekus: vienīgi viņi pārzināja stūra noapaļoto podiņu izgatavošanas tehnoloģiju); krāšņu "vadības" detaļas: aizšaujamie, aizslietņi, un visādi citi metāliskie rokturīši spīd ar uzspodrinātu bronzu - bez tam krāsns ne tikai silda visas trīs istabas un koridoru, bet arī tur uz sevis piramīdu no trijām mazākajām krāsnīm - augšējiem stāviem arī ir krāsns apkure.
Savukārt virtuvē - pilnīga nelaime: malkas plīts ar čuguna riņķiem un pagrabs- "ledus", kas iziet tieši uz auksto sētas pagalmu. Ūdens - tikai auksts (ziemā - ledains). Mikroviļņu krāsns, boileru-automātu un ledusskapju cilvēka augumā laikabiedriem piedāvāju iedomāties, cik ātri un ērti uz šādiem "monstriem" bija pagatavot brokastis: nu kaut vai uzvārīt tējkannu un novārīt "mīkstas" olas...
Tāpēc darbam virtuvē un dzīvokļa uzkopšanai tika pieņemta (salīgta) pusmūža latviete (atzīstu, es no bērnības gadiem esmu ekspluatējis Latvijas valsts pamatiedzīvotājus...). Nezinu, cikos viņa bija spiesta celties augšā, lai iekurinātu virtuves plīti un uzsildītu tējkannā ūdeni, bet vienmēr pirms došanās uz skolu mani gaidīja karstas brokastis!
Tagad ieejam no ielas parādes durvīs: stāvā ir divi dzīvokļi, dzīvokļa Nr. 1 durvis - pa kreisi. Tieši mūsu priekšā - akmens kāpnes uz otro stāvu, pa labi no tām - kāpnes lejā un durvis uz pagalmu, strauji pa labi - dzīvoklis Nr. 2.
Atveram dzīvokļa durvis, ieejam priekšnamā: durvis pa kreisi - ieeja viesistabā, pēc tam - balto krāsns sāns, taisni - ieeja bērnistabā, pa labi - ieeja virtuvē. Viesistaba ir vislielākā (ar diviem logiem) un caurstaigājama istaba - aiz tās guļamistaba. Dzīvoklī - mēbeles, kuras palikušas no iepriekšējiem saimniekiem, labas kvalitātes ar pretenziju uz stilu, acīmredzot pirms "Krasnaja Armijas" ierašanās dzīvoklis piederēja materiāli nodrošinātai latviešu ģimenei. No interjera priekšmetiem divi - noteikti "padomju": radiola "Belarusj-59" (tās arī sauca par "kolhoznieku") pulētā koka labas kvalitātes kaste ar precīzas iestatīšanas zaļu "actiņu" priekšējā panelī, ar divām dinamikām aiz auduma apšuvuma un atskaņotāju zem augšēja vāka. Radiolas stikla panelis raibojas ar pilsētu noslēpumainajiem nosaukumiem: Roma, Prāga, Tirāna, Belgrada... Tīrs dekors, nu ne reizes man neizdevās "noķert" kaut ko "ārzemju"! Visu apslāpēja modrie "gebisti" (VDK darbinieki)! Uz radiolas plašu kaudzīte: Marks Berness, Helēna Velikanova: "Kreimenes" ("Landiši"), "Vai krievi vēlās karu"... Platēm nedrīkst ļaut izkrist - saplīsīs smalkās druskās!
Tāda pati kaste ar mazu ekrānu - televizors "Rekords" - padomju tehniskās domas visaugstākais sasniegums. Tas nu gan tiešām "rekords" - 7 collu liels ekrāns pa diagonāli, melnbalts, "ķer" vienu programmu, tā - vienīgā gan!
"Bērnu" istabā ir rotaļlietas, tās var strikti iedalīt trijās kategorijās:
- "padomju" - tās pirka vectēvs un mani vecāki Rīgas veikalos un Maskavas "Bērnu pasaulē": dzelzs kravas mašīnas, autokrāni, tanki un lielgabali (cik daudz to bija...) - es ļoti baidījos ar tām spēlēties un vienmēr iegriezu pirkstos ar asām skārda malām;
- "lielās" - tās man dāvināja Dzimšanas dienā vai Jaunajā gadā mana vectēva draugi un darbabiedri, "lielās" tāpēc, ka bērns parasti ievietojās šādas rotaļlietas iekšienē;
- "iepriekšējās" rotaļlietas: zvērēni ar jocīgiem purniņiem, klucīši ar latviešu alfabētu, piramīdas - nu nezināju, es toreiz nezināju, ka tie, kuri pirka tās saviem bērniem un tie, kuri ar tām spēlējās, varbūt jau guļ Sibīrijas zemē, bet varbūt - mokās svešatnē, nezināju - Tu man tici, Kungs, es nezināju!
Viņi taču man nepastāstīja par to: vienkārši atveda uz šo dzīvoklī un iedeva šīs rotaļlietas - spēlē! Es taču ticēju viņiem, ticēju tāpēc, ka viņi ir pieaugušie: vislabākie, vissirsnīgākie, visgodīgākie un ko tur vēl bērns domā par saviem vecākiem un vectēviem un vecmātēm... Es baismīgajos murgos nevarēju iedomāties, ka var šādi: sākumā izlikt cilvēkus ar bērniem no siltas mājas, aizvest uz svešām zemēm, nogalināt uzreiz vai atstāt pakāpeniski nomirt, mocīties aukstumā, bet pēc tam - pašiem atnākt viņu "atbrīvotajā" mājā, dzīvot tajā, lietot šīs "atstātās" mantas, atvest savus bērnus un mazbērnus, iedot viņiem šīs rotaļlietas - spēlējies un esi laimīgs, bet mēs dzīvosim šai pašā dzīvoklī un (ar kādām lūgšanām mēs izlūgsim savu grēku piedošanu?).
Kādas tur lūgšanas, mēs taču esam ateisti, mēs nebaidāmies no Viņa dusmām, nebaidāmies slepkavot, pazemot un melot, melot, melot: melot visai pasaulei, ka esam paši labākie, pirmrindnieki, visdiženākie, visgarīgākie, ka mēs visiem palīdzam, ka mums visi ir parādā, melot saviem bērniem, ka viņiem paveicies piedzimt vislabākajā pasaulē - "padomju valstī", kura visus-visus apkārt "uzvarēja-atbrīvoja" bet tagad ļoti vēlas mieru visā pasaulē, bet (lūk, kāda nelaime!) ielenkta ienaidnieku ciešā lokā un viņi (ienaidnieki) jau ir sagatavojušies un tikai gaida momentu, lai saņemtu mūs savā varā un atņemtu mums mūsu gaišo nākotni un velnišķīgo, trīskārt melīgo, nabadzīgo, sūdīgo tagadni...
Bet tās pašas mājas ceturtajā stāvā ar diviem bērniem: Jāni (jaunāko) un Gunāru (vecāko) dzīvoja šīs pašas mājas bijusī īpašniece. Es uzzināju par to nejauši, 6 gadu vecumā, kad mani jau sāka uzņemt "pieaugušo" pagalma spēlēs. Kopš bērnības man bija laba reakcija - tieši tāpēc es kļuvu par pagalma hokeja komandas pastāvīgo vārtsargu un pat ieguvu iesauku "Konovaļenko".
Viktors Konovaļenko - bija tāds PSRS hokeja izlases vārtsargs pagājušā gadsimta 60-tajos gados, tieši tāpēc Vladislavs Tretjaks savas sporta karjeras sākumā vilka mugurā sporta kreklu ar numuru "20" - tāpēc, ka Konovaļenko valkāja kreklu ar numuru "1".
Manai bezbailībai nebija robežu, es drosmīgi bez maskas uz sejas un parējām hokeja bruņām (un kur tās dabūt 1962. gadā?) pieņēmu "belzienus" no tālajām distancēm, "noņēmu" ripas no pretinieku uzbrucēju nūjām, kuri lauzās uz vārtiem, bet reāli cietu - treniņā.
Tajā dienā saimnieces jaunākais dēls Jānis atstiepa no skolas koka bumbiņas golfa bumbiņas izmērā ("kauliņi" no lieliem koka skaitīkļiem, kuri uzstādīti "latviešu" skolā Avotu un Frīdriha Engelsa ielu stūrī). Šīs bumbiņas bija nokrāsotas sarkanā un baltā krasā un lidojuma laikā sanēja - tāpēc, ka tām vidū bija atvere (caurumiņš). Dažus metienus es spēju atsist, bet jebkurai veiksmei pienāk arī beigas - negaidīti no tālienes laista "griezta" balta bumbiņa pāršķēla man pieri virs labās uzacs - ar straumi izšļācās asinis un es nokritu uz pagalma slidotavas ledus ar seju lejup.
.
Pagalms pēkšņi palika tukšs - vēlāk čaļi stāstīja man "privātajās sarunās", ka viņu vecāki trīcēja visu nakti - baidījās, ka "pulkveža kungs" uztvers notikušo kā uzbrukuma mēģinājumu viņa mīļotajam mazdēlam un izsauks izrēķināties ar "ļaunprātīgiem latviešiem" VDK aģentus no tās pašas baismīgās mājas Ļeņina prospekta un Frīdriha Engelsa ielas stūrī...
Kad es pēc dažām dienām parādījos pagalmā - ar svaigu rētu virs labās uzacs (uz visu atlikušo dzīvi!), represijas no pamatiedzīvotājiem nesekoja, ar mani sāka biedroties (kontaktēties) uz vienlīdzības pamatiem visu vecumu puiši no mūsu un kaimiņu pagalmiem. "Vienlīdzīgajās" sarunās noskaidrojās, ka Jāņa un Gunāra vecāki pirms "Krasnaja Armija" ienākšanas Rīgas pilsētā bija tās pašas mājas, kurā mans varonīgais vectēvs saņēma dzīvokļi, īpašnieki, bet tagad - Jānis, viņa vecākais brālis Gunārs un viņu mamma dzīvo dzīvoklī Nr. 8 pašā pēdējā - ceturtajā stāvā. Kā mājas īpašnieki var dzīvot visaukstākajā un vismazākajā dzīvoklītī zem salta jumta - manā bērnišķajā apziņā neiekļāvās, to izdevās apjēgt tikai pēc vairākiem gadiem. Līdz tam laikam no tālās Sibīrijas bija atgriezies viņu tēvs un apmainīja šo dzīvokli ar krāsns apkuri pret siltinātu vasarnīcas mājiņu Lielupes upes krastā.
Bilde uztaisīta 1969. gadā - tam ir apliecinājums: darbības vieta - līcis ar meldriem, netālu no dzelzceļa tilta pāri upei.
Augstsirdīgs (cēlsirdīgs) cilvēks - vizina okupanta mazdēlu laiviņā...
Māja Nr. 90 "Krasnajas Armijas" ielā tika būvēta pagājušā gadsimta 30-tajos gados - "celtniecības buma" laikā Rīgas pilsētā. Tas bija "zelta" laiks, kad ienākumi no biznesa un zemkopības ļāva masveidā investēt pilsētas nekustāmā īpašuma celtniecībā. Bet investīcijas bija vajadzīgas krietnas: iegadāties (vai izīrēt ar izpirkuma tiesībām) zemes gabalu pilsētā, nopirkt projektu (iespējams - "tipveida" tajos gados), nolīgt celtniecības darbuzņēmēju, iegādāties būvmateriālus, pie tam arī ierēdņus vajadzēja "piekukuļot", bet pēc tam - pēc tam (pēc mājas celtniecības un tās apdares pabeigšanas) sākt izīrēt dzīvokļus un saņemt īres maksu no īrniekiem (iemītniekiem).
Lūk tā, īres maksu no īrniekiem mājas īpašniekiem izdevās saņemt pavisam neilgi - 1940. gadā "Krasnaja Armija" pārtrauca šo procesu, paziņojot Latvijas zemes un Rīgas nekustāmo īpašumu pārsteigtiem īpašniekiem, ka: "viss apkārt ir kolhozu un viss apkārt ir mans!". Bet kas tam aktīvi nepiekrīt - var doties uz kroņa rēķina tālajā Sibīrijā un tīrīt tur sniegu līdz beigām (sniega vai savas dzīves!).
Droši vien Jāņa tēvs un bija tas "aktīvi nepiekrītošs" (bet es gribētu paskatīties uz cilvēku, kurš brīvprātīgi un ar prieku atdod savu daudzdzīvokļu māju, vienīgo īpašumu un ienākumu avotu, okupantiem!). Ja 1969. gadā Jāņa tēvam (spriežot pēc bildes) bija apmēram 50 gadi, deportējamo "pirmajā vilnī" viņš iekļūt nekādi nevarēja - pārāk jauns, bet otrajā, "pēckara" ("Bangas" specoperācijā) - ļoti viegli! Un atļāva viņam atgriezties Dzimtenē ne agrāk kā Hruščova "atkusnī" - pēc 1965. gada, kad "tautas ienaidnieku" rehabilitācijas kampaņa nonāca līdz "ne tik attālinātajām vietām", kur viņš toreiz arī bija. Viss sakrīt: 1966. gadā atgriezies, gads-divi dzīvokļa apmaiņai un 1969. gadā es viņu jau satieku Lielupes krastos ar makšķeri piepūšamajā gumijas laivā. Labas kvalitātes "nekam nepiederošā" māja sabrūk dēļ "sovok" ("padomju") žilkomhoza ekspluatācijas, bet tās likumīgais saimnieks Jūrmalā upes krastā ķer ruduļus... Lūk, tās - "Krasnajas Armijas" ienākšanas suverēnajā Latvijas valstī sekas!
Novirzījāmies mēs, cienījamais, lasītāj, turpināsim stāstu par dzīvokļa Nr. 1 interjeru mājā Nr. 90 "Krasnajas Armijas" ielā. Kā jau es teicu, vislielākā istaba (ar diviem logiem) - viesistaba. Viesistaba (no kreisās uz labo pusi): pa pusei apslēpts aiz ieejas durvīm pazīstamas vācu firmas pianīno (izkaltis koks un ieplaisājusi dēka - neskan!).
Tas parasti notiek, kad trofeju, dārgu instrumentu ved zem brezenta uz platformas ar artilērijas lielgabaliem, bet kā citādi vest "Bechstein" no tālās Vācijas? Lūk, apbrīnojama lieta: trešās tūkstošgades reālijās es strādāju ar firmas DELL datoru un man nevajag braukt ar tanku Somijas valstī, kur minētos datorus montē (assemblē!) visai Eiropai. Bet pagājušā gadsimta 40-o gadu reālijās (kad robeža - uz slēdzenes un visur - ienaidnieku loks) citādi nebija domājams... Un kāds rezultāts? Mitrs mājas ikdienišķs priekšmets, kuram neviens tīrskaņotājs nevarēja atgriezt normālu skanējumu!
Tālāk, pie tās pašas kreisās sienas - grezns divguļamais dīvāns: skandināvu mēbeļu ražošanas krāšņums un lepnums. Dīvāns - vietējais, palicis no iepriekšējiem dzīvokļa īpašniekiem. Dīvānam (kā arī jebkurām kvalitatīvajām mēbelēm) paredzēta ilga un piesātināta, vairāk nekā 45 gadus gara dzīve, divas pārcelšanās, viena "pārvilkšana" - tas līdz šim laikam kārtīgi kalpo manas ārpilsētas vasarnīcas jaunajiem īpašniekiem Krievijas provincē. Aiz dīvāna, tuvāk logam - "pašzemes" ražojuma televizors, starp logiem - brīnišķīgs grīdas pulkstenis, kas "sit", arī no "vietējiem" - tādu uz platformas ar lielgabaliem tālu neaizvest: izjuks... Pulkstenim ir skaistas misiņa bumbas un svārsts, liela ciparnīca ar gotiskiem melniem cipariem un atslēga - uzvilkt kurantus. Noslēdz interjeru: pusdienu galds, ducis krēslu, šaha galdiņš un dīvains sekretērs - viss vienotajā stilā un viss - no iepriekšējiem īpašniekiem. Turīgi, acīmredzot, bija cilvēki, godprātīgi...
Starp citu, par "trofejām"...
Visur, kur tikai parādās "Krasnajas Armijas" karavīri, viņi zog visu, kas pagadās pa rokai: no lēta "Vācijas" sudraba (Alpaka) bijušajām lietojumā karotēm 1945. gadā, līdz bijušajiem lietojumā gruzīnu klozeta podiem 2008. gadā. Vācu "trofejas" diemžēl nepagāja garām arī mūsu ģimenei. 1996. gadā viena tāda "trofeja" pat tika izmantota pazīstamās vācu firmas preču izplatīšanai Krievijas tirgū.
Visi pārējie interjera priekšmeti pieminēšanai nav vērti: parastas "sovok" ("padomju") gultas ar bumbām un sienas paklāji no krāmu tirgiem - tos noslaucīja no zemes virsas kopā ar laikmetu...
Bet māja Nr. 90 "Ricarskaja" (Bruņinieku) ielā, pārdzīvojot gan "Krasnaju Armiju", gan "nesagraujamās savienības" sabrukumu joprojām stāv mierīgi, iespējams, atrada sev jaunu likumīgu īpašnieku Latvijas Republikas restitūcijas programmas periodā, un "Krasnajas Armijas" varas laiki rādās viņai kā baismīga sapņa fragments, kas ātri pazibēja un palika pagājušajā gadsimtā...
Lai tā arī būtu. Un nekad, nekad neatkārtotos!
|
